Vikka


Vikka ir dzīves uztvere, filozofija un reliģija, kas balstās uz Zemes spēku, visa vienotību un mīlestību. Kaut arī tā ar šādu nosaukumu ir atdzimusi 1950.gados, tā atspoguļo vissenākās pirms-kristietības tradīcijas, kas saskata cilvēkus kā dabas daļu.

Vikka tradicionāli ir diteistiska, godinot gan sievišķo, gan vīrišķo Augstākā aspektu, vai arī politeiska, balstoties uz vienu vai vairākiem senajiem panteoniem.

Vikkai ir daudzi novirzieni jeb tradīcijas, bieži papildinot vispārīgos principus ar konkrētas tautas un kultūras mantojumu. Vikku var praktizēt kā vienatnē, tā kopās, stingri ievērojot vienu tradīciju vai veidojot eklektiskas kombinācijas.

Kaut arī Vikkai nav noteiktu likumu vai baušļu, tās pamatā ir viens noteikums – ja tu nekaitē nevienam, dari kā vēlies. Atbildība par domām, vārdiem un darbiem gulst uz katra paša pleciem, nevainojot kādu nepārvaramu spēku vai apkārtējos. Vikkas ētika uzsver arī trīskāršas atgriezes likumu, kas stāsta par to, ka viss darītais nāk atpakaļ vairākkārt.

Vikka atzīmē svētkus balstoties uz saules ritmiem (gada rats), mēness ceļu debesīs un cilvēka dzīves posmiem. Maģija ir Vikkas daļa, lai lūgtu, sazinātos, pateiktos, zīlētu un dziedinātu. Tāpat tās daļa ir garīgums un pašrealizācija, izmantojot meditācijas, lūgšanas un astrālos ceļojumus. Vikka ir viens no daudzajiem ceļiem, kurā meklēt atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem.